Vēsture

Korporācijas izveide

Kā trešā Igaunijas korporācija Tartu Ugala izauga no esošajām Igaunijas studentu organizācijām un to idejām. No Igaunijas Studentu Biedrības biedriem izveidotā korporācijā Fraternitas Estica jau dažus gadus pēc dibināšanas radās iekšēji strīdi par savu principu īstenošanu. Pēc vienas daļas biedru domām, organizācijas principos iekļautie Igaunijas tautības un valodas jautājumi sāka izpalikt no korporācijas ikdienas dzīves, viņi nosodīja norobežošanos no igauņu sabiedrības un pārmeta Konventā izplatīto pārmērīgo vācu paražu sekošanu. (Īpaši buršu paražas kas saistītas ar pārmērīgu alkohola lietošanu). Savukārt, atbildot uz šādu attieksmi, pretinieks viņiem pārmeta pārmērīgu “Tenissona (Tõnisson) politikas” atbalstīšanu, kas saprotamu iemeslu dēļ bija īpaši pretrunā Fraternitas Estica absolventiem. Aktīvā Konventa šķelšanās un savstarpējie apvainojumi kavēja korporācijas darbību un turpmāko attīstību, nesaskaņas bija redzamas arī ārpus Konventa. Izšķirošu soli spēra Fraternitas Estica absolventi, ar kuras atbalstu tā dēvētie nacionālie radikāļi 1912. gada pavasarī tika izmesti no korporācijas biedru loka.

Izmestie biedri palika savā starpā kontaktā, vēloties tomēr realizēt savas idejas. Viņuprāt, līdzšinējās Igaunijas organizācijas nebija ar adekvātiem principiem. Neskatoties uz daudzu uzskatu sakritību ar Igaunijas Studentu Biedību, iestāšanās tajā tika atteikta, galvenokārt tāpēc, ka vēlējās intīmāku korporatīvo audzināšanu. Tāpēc tika pieņemts lēmums izveidot jaunu korporāciju. Lai izceltu savu tēvišķo būtību, jaunās organizācijas nosaukums izvēlēts Ugala, bet korporācijas krāsas – melns-zils-balts. Karoga krāsas simbolizē tēvzemi, draudzību, godīgumu, un principos tika uzsvērta ne tikai tēvzeme, bet arī morāle, mērenība un darbs un gods.

Lai iegūtu oficiālu atzinību gadu ilgs darbs beidzot nesa augļus – korporācijas Ugala dibināšana tika apstiprināta 1913. gada 30. oktobrī. Pirmo reizi savās krāsās organizācija iznāca Tartu akadēmiskās sabiedrības priekšā 1913. gada 10. novembrī. Jaunās organizācijas dibinātāji bija Aleksandrs Alvers, Hanss Karū, Jānis Keerbergs, Jāks Kotkas, Pauls Kuusiks, Eduards Kērners, Adalberts Lībeks, Jūliuss Prisko, Pauls Ruuss, Helmuts Torrim, Ričards Villems, Augstskolas absolvents Alfrēds Rūss, un organizācijai pievienojās arī seši vienkāršie biedri. Alfrēds Rūss un Adalberts Lībeks pirms Esticas dibināšanas bija arī Igaunijas Studentu Biedrības biedri.

Viens no mērķiem bija jaunās organizācijas vēlme atšķirties no baltvācu korporācijām. Kā lielākais ļaunums pie liekā buršilīguma tika pamanīts pārmērīgs alkohola patēriņš, tāpēc konventā tika aizliegti alkoholiskie dzērieni.

Lai gan jaunās organizācijas situāciju Tartu akadēmiskajā ainavā kā mantojumu padarīja līdzi paņemtā konfrontācija ar Fraternitas Esticaa (izmisuma radītais strīds galīgi atrisinājās tikai pēc Brīvības Kara), Ugala tomēr ātri tika iesaistīta Igaunijas studentu aprindās. Viens no iemesliem noteikti bija ugaliešu dalība Igaunijas studentu kopīgajā pasākumā, kas tapa, organizējot Igaunijas tautas muzeja ienākumu vakaru 1914. gadā. Tāpat Ugala bijia Igaunijas korporāciju Savienībā dibinātājorganizācija, un tās biedri aktīvi piedalījušies Studentu Lapas redakcijā, Igaunijas studentu pirmā kongresa organizēšanā, Igaunijas studentu palīgu pulkā un citur.

Kā viena no Ugāles īpatnībām dibināšanas periodā pirmsākumos bija absolventu trūkums. Vienīgajam dibinātājam absolventam pielikums nāca tikai no izpildlocekļiem, kuri absolvēja universitāti. Tāpēc jaunajiem studentiem nebija jārēķinās ar konservatīvo praksi vai atsevišķu aprindu viedokli un varēja pieņemt drosmīgākus savus lēmumus, neļaujot sevi ietekmēt citām Igaunijas akadēmiskajām, vēl ne tik baltvācu organizācijām.

Kā dabisks turpinājums sākotnēju gadu nacionāli noskaņotajām aktivitātēm kopā ar citām Igaunijas studentu organizācijām bija Landesuniversitätt boikotēšana. 1918. gada 12. novembrī tika pieņemts lēmums iestāties ar visiem biedriem doties uz Brīvības karu. Brīvības cīņās gājuši bojā divi Ugalas biedri. Brīvības Krusta kavalieri Ugalas rindās bija vairāk nekā divdesmit.

Dzīve Igaunijas Republikas laikā līdz pirmajai Padomju okupācijai

Pie Tartu Universitātes Ugala kopā ar Sakalu reģistrēta 1919. gada 5. decembrī. Salīdzinot ar periodu pirms brīvības kara, kad no korporācijām sagaidīja vairāk uz sabiedrību vērstu darbību, tagad, pieaugot biedru skaitam un Igaunijas akadēmisko organizāciju skaitam, Ugalas galvenais mērķis kļuva attīstīt savu biedru nacionalitāti.

Korporācijas biedru skaits ar dažiem gadiem ir strauji pieaudzis. Viens no iemesliem bija brīvprātīgi karadarbībā iesaistītie ģimnāzisti, kuri, beidzoties brīvības karam, ieguva bezmaksas universitātes izglītības tiesības, no kuriem arī Ugala saņēma lielu papildinājumu. Daudziem no viņiem studijas augstskolā nebija pa spēkam, tāpēc korporācijas iekšienē bija jāsāk strādāt ar disciplīnu un dalībnieku sekmēm studijās. Mūžīgie studenti Ugalā mācījās visu laiku starp diviem pasaules kariem, un 1930. gadu beigās tika pieņemts ekstrēms lēmums atcelt studentu absolventa statusu, kas tomēr palika līdz galam neīstenots.

1921. gadā tika atļauta arī alkohola lietošana konventā. To pamatoja ar audzinoša momenta uzsvēršanu, lai ieviestu mērenu alkohola patēriņu savu biedru vidū.

Ugala arī turpināja savu zināmo liberālo līniju korporāciju vidū. 1930. gados gan Konventā, gan absolventu vidū sprieda par vecās tradīcijas – dueļu – atcelšanu. Acīmredzot Ugala brīvdomības dēļ dažas mazākas organizācijas, kas pārtrauca darbību, piemēram, korporācija “Rajala” un studentu kompānija “Valvila” ar lielāko daļu savu biedru vēlējās iestāties Ugalā.

Ugalas attiecības ar citām Igaunijas studentu organizācijām starp abiem pasaules kariem bija labākas un ciešākas nekā dibināšanas laikos. To veicināja Igaunijas studentu organizāciju pieaugošā loma augstskolā un Igaunijas Korporāciju Apvienības darbība. Par mazsvarīgu nevar uzskatīt arī “ideoloģisko konfliktu”, kas bija uzmanības centrā pirms brīvības kara, turpināšanu. Notika cieša sadarbība ar Igaunijas Korporāciju Apvienības dalīborganizācijām, kurām semestrī bija noteikta vienas korporācijas apmeklēšana un viena pieņemšana.

1930. gados notika arī biežas tikšanās ar studenšu korporācijām. Pasākumi dāmām tika uzskatīti par diezgan nozīmīgiem, jo prasme sazināties ar pretējo dzimumu tika uzskatīta par sabiedrībā labi audzināta korporanta pazīmi.

Mazāki konfikti ar citām vīriešu organizācijām lielākoties bija saistītas ar dalībnieku savstarpējām kašķiem. Lielāka sadursme bija starp Ugala un korporācijas Kungla biedriem 1926. gada rudenī, kad notika liels kautiņš, kurā naidnieki izcēla arī šaujamieročus. Tomēr dzīvībai bīstamu traumu nebija. Lietas izskatīšana nonāca augstskolas valdībā un noveda pie korporācijas “Kungla” slēgšanas, kā arī vairāku tās biedru izslēgšanas no augstskolas.

Ar mazākumtautību studentu apvienībām, organizāciju savstarpējā sadarbība ar tām neizveidojās. No vienas puses, tas noteikti bija saistīts ar to relatīvo trūkumu, bet, no otras puses, ar pašu Ugalas nevēlēšanos un korporācijām raksturīgo konservatīvismu.

Situāciju pasliktināja “klusējošā laikmeta” periods Igaunijas studentu pulkā. Jaunie augstskolu un studentu konvenciju likumi saasināja situāciju tieši starp biedrībām un korporācijām. Ugalas rīcība izpelnījās asu kritiku no vairākām citām organizācijām. Neizbēgama bija Ugalas biedru dalība studentu biedrībā kā korporāciju grupas pārstāviem. Ksv! Heino Sein augstskolai sarežģītajā studiju gadā no 1936. līdz 1937. gadam bija studentu valdes priekšsēdētājs. Tāpat Ugala 1936. gadā presē nāca klajā ar paziņojumu par atbalstu jaunas konstitūcijas izstrādei Nacionālās asamblejas jautājumā. Pretruna tam bija, piemēram, par inscenētu kļuvusī konfikā ar “Concordia” biedriem, kuri pārmeta Ugalai par pārlieku pakļaušanos jaunajam režīmam.

Studentu vidū izplatītajā cilšu kustībā Ugala ieguva sev draugus, no Somijas. Turu pilsētas studentu pārstāvji, kas pavadīja Somijas-Igaunijas studentu dienās 1929. gada septembrī, noslēdza ciešākas saites ar Ugāles biedriem. 1929. gada decembrī tika noslēgts iepriekšējs līgums ar Turu studentiem, un draudzības līgums starp abām organizācijām tika parakstīts 1930. gada 11. maijā.

No dienvidu kaimiņiem, pateicoties biedru privātajām saitēm, sāka veidoties siltākas attiecības ar Rīgas Latvijas Universitātes korporācijas “Tervetia” biedriem. Karteļa līgums starp abām korporācijām tika noslēgts 1934. gada 15. decembrī. Ar draudzības organizāciju notika savstarpējas vizītes un prezentācijas vakariņas.
Ar Turu studentu briedrību tika apmainīti stipendiāti, tāpēc Ugalā bija arī savi ārzemju biedri no Somijas. 1938. gadā Ugāles 25. jubilejas svinībās klāt bija pat 30 dalībnieki no abām sadraudzības organizācijām. Mūsdienās saikne ar somiem diemžēl izzūd, jo Turu studentu skaits ir pieaudzis par organizāciju ar divdesmit tūkstošiem biedru. Ciešāka saikne ir ar Tervetiju, kuru ugaļi bieži apciemo, un uzņem viesos.

Pateicoties absolventu skaita pieaugumam, rādās domas par Tallinas nodaļas izveidi, jo absolventi visbiežāk dzīvo tieši Tallinā.
Pārrunas par Tallinas nodaļas izveidi sākās 1936. Gadā. Tallinas nodaļu atvēra 1937. gada pavasarī pie Tallinas Tehnikuma. Tallinas nodaļai pievienojās Tallinas Tehnikuma korporācija Ugandala. Tallinas Ugalas nodaļai palika autonoma, toties lielākie lēmumi tika risināti Tartu.

Kopš 1935. Gada tika mainīts reglaments un Ugalai varēja pievienoties arī studenti no Militārās Akadēmijas, Augstākās Mākslas skolas “Pallas” un Tallinas Konservatorijas studenti. Ugalā pieņēma par absolventiem tieši Militārās Akadēmijas augstākā ranga karavīrus.

Sakarā ar absolventu skaita pieaugumu uzcēla Ugala sev jaunu konventu. 1920. gadā izīrēja Ugala bijušās baltvāciešu korporācijas Curonia konventu Tähe iela 40 (tika iznīcināta Otrajā pasaules karā). Jau 1920. gadu beigās radās arvien spēcīgāka vēlme pēc savas ēkas.

Sākotnēji tika paredzēts nopirkt kādas citas korporācijas konventa ēku, taču drīzvien tika lemts, ka jaunas ēkas būvēšana būs lētāka. Par savas ēkas būvniecību lēma arī tas, ka starp absolventiem bija arhitekts Arnold Matteus, kas bija projekta izstrādātājs. 1939. gada rudenī pārvācās Ugala uz savu jauno ēku adresē Kuperjanovi 16. Šī ir vienīgā starp diviem pasaules kariem uzceltā ēka kas tika projektēta tieši pēc korporācijas vajadzībām.

Okupāciju laiks

Ugalas oficiālā konventa dzīve tika pārtraukta, un lielāko daļu aktīvu, tostarp konventa ēku, okupācijas varas iestādes konfiscēja 1940. gada liktenīgo notikumu laikā. Pirmo igauņu vidū no Padomju varas puses tika aizturēts Ugāles absolvents un zemessardzes komandieris ģenerālmajors Johannes Orasmaa. Viņam sekoja militārpersonas, policijas darbinieki un augstākie sabiedrības locekļi.

Neskatoties uz biedru likvidēšanu un konventa ēkas atņemšanu, netika zaudētas biedru sanākšanas ilgākā laika posmā. Neoficiāla kopābūšana turpinājās arī Vācijas okupācijas laikā. 1943. gadā tika atzīmēta 30. gadadiena Tartu, Tallinā un Pērnavā. Pēc tam gan Igaunijā savstarpējā tikšanās sekojošo represiju dēļ uz kādu laiku tika pārtraukta.

Ugala trimdā

Korporācijas nepārtraukto darbību turpināja ugaļi, kas apstākļu dēļ bija spiesti kara gados pamest Igauniju. Jau 1945. gada 14. aprīlī sāka darboties Ugalas pirmā nodaļa ārpus dzimtenes – Upsalā, Zviedrijā. Tajā pašā gadā Ugala sāku savu darbību Geislingenas bēgļu nometnē. Vācijā sāka korporācija darboties diezgan aktīvi, tika pieņemti jauni igauņu biedri, kas mācījās Vācijas augstskolās. Tika uzturēti kontakti ar visiem korporāciju biedriem no visas pasaules.

Pēc bēgļu nometnes likvidēšanas tika izveidotas Ugalas nodaļasi arī 1950. g. Februārī ASV un 10. Jūnijā 1951. g. gan Kanādā gan Austrālijā. Mazākas nodaļas bija arī Montreālā, Austrālijā Adelaidā, kā arī ASV rietumu krastā un citur..

Ārzemēs korporāciju darbošanās virzijās plašākā sabiedrībā. Kā piemēram ar Ugalu pievienojās liels skaits Tartu Augstskolas absolventu, kam jau Igaunijā bija iespējas iestāties, toties tas solis netika darīts. Arī mūsdienās un īpaši ārzemēs uzturās ciešas radu saites, kur liela daļa biedru ir iestājušies korporācijā tēva pēdās.

Ļoti svarīga kļuva ārvalstu Igauņu dalība Igaunijas Korporāciju Apvienības darbībā, kā arī komunikācija ar citām Igaunijas akadēmiskajām organizācijām. To daļēji veicināja lielās distances dalībnieku starpā, tāpēc lielākie pasākumi bieži tika rīkoti kopā ar citām organizācijām. Aktīvi piedalījās trimdas lielajos pasākumos, ESTO dienās. Ugaļi aktīvi iesaistījās arī skautu aktivitātēs, kurās saskatīja ļoti nozīmīgu lomu Igaunijas nācijas audzināšanā ārpus dzimtenes. Pateicoties vairākiem Ugalas skautu meistariem, vairāki skauti vēlāk universitātē izvēlējās Ugalu par savu organizāciju.

Konventa dzīvokļi vai satikšanās vietas bija bēgļu centros: Stokholmā, Melburnā un Lakevudas Igaunijas mājā, Toronto Tartu College. Ārējo apvienību darbības rezultāts bija ne tikai parastas sanāksmes par gadadienām, bet arī svinīgas sanāksmes un komerši, referātu vakari (turpinājās obligātas vienkāršo dalībnieku referātu vakari). Tika uzskatīts, ka ir svarīgi stiprināt saikni starp dažādām organizācijām. Tā, piemēram, ASV un Kanādas korporācijas vairākas reizes rīkoja kopīgas vasaras dienas. Ne tikai Igaunijas korporāciju savstarpējā komunikācija, bet arī Latvijas Tervetia, kuras liktenis bija līdzīgs un kuras biedru skaits ārpus dzimtenes arī bija diezgan liels.

Lai uzturētu garīgo saikni starp ugaļiem, bēgļiem tika izdoti arī 10 sējumi no sava albuma “Ugalensis”. 1963. gadā līdz 50. gadadienai iznāca vērienīgs jubilejas albums “Korporācija Ugāla 1913-1963”. Ar vairākām stipendijām tika atbalstīti savu biedru centieni universitātēs. Pēc Tartu Konventa darbības turpināšanas šīs stipendijas bija ļoti liels atbalsts jauno ugaļu atbalstam Tartu un Konventa ēkas atjaunošanai.

Ugala kļuva par vienu no svarīgākajiem sakariem ārvalstu apvienību dalībniekiem ar Igauniju, viņu dzimto vietu. Pēc neatkarības atjaunošanas Tartu konventu sākuši aktīvi apmeklēt ārvalstu konventu biedri.

Ugala Padomju okupācijas periodā Igaunijā

Ekspedīcijas, arestus un varas terors pašmāju-Igaunijā ļāva atgriezties tikai 1950. gadu beigās, kad vīri bija atpakaļ no ieslodzījuma nometnēm un gaisotne bija kļuvusi mazliet brīvāka. Sākās regulāra savstarpēja satikšanās, par iniciatoru kļuva bijušais Ugandas biedrs Endels Truuss. Igaunijā palikušie atzīmēja Ugalas gadadienas, dalībnieku dzimšanas dienas, rīkoja pat izbraukumus, kā arī rīkoja bēres aizgājušiem biedriem. Katru mēnesi biedri satikās kafejnīcā “Kadrioru Puķu paviljons”, kur 1980. gadu beigās ugaļi jau nēsāja arī deķeļus.

No atjaunošanas līdz mūsdienām

Ugala darbības turpināšana Tartu notika nacionālās atmodas periodā. 1987. gadā studentu teātra trupa “Tähtvere Stuudio” Tartu izrāda “Buršu mājas konvents”, kas stāstīja par studentu dzīvi pirms gadsimta. No tā izauga vēlme veidot savu korporāciju, kas apvienotu bioloģijas studentus. Tika veikti pamatīgi sagatavošanās darbi: atrasts nosaukums – Fratres Naturae – savs konventa dzīvoklis Tähe ielā, ievēlēti amatvīri u.c. Par lielākajiem padomdevējiem kļuva pirmskara laika Ugāles absolventi. Lieta uzņēma pavisam jaunu pavērsienu, kad absolventi piedāvāja studentiem atjaunot Ugalas darbību Tartu. Neskatoties uz negaidīto priekšlikumu, jaunākā paaudze to pieņēma. Veco absolventu vēlme bija atjaunot uzreiz leģendāro pie Tartu universitātes darbojošos Ugalu, kas no saviem uzskatiem būtu pretstats toreizējām okupācijas varām. Ugala tika apstiprināta kā pirmā oficiāli atjaunotā korporācija pie Tartu universitātes 1988. gada 17. decembrī. Vecie absolventi korporācijas vadību jaunajai prezidijai nodevuši sastāvā priekšsēdētājs Roberts Tomasons, priekšsēdētāja vietnieks Andress Kalamees un sekretārs Juhani Putsepp.

Vēl pirms Igaunijas Republikas atjaunošanas Ugalas biedriem nācās piedalītīes vairākos pasākumos, lai parādītu savu attieksmi pret valdošo kārtību. Ugaļi darbojās Igaunijas mantojuma aizsardzības biedrības darbībā, kā vienīgā studentu organizācija pievienojusies in corpore kustībai Ženēva-49, protestējusi pret zili-meln-balto karogu pasludināšanu par Igaunijas PSRS valsts karogu.

Korporācijas oficiālās darbības turpināšanas pirmos gadus raksturoja organizācijas dzīves sakārtošana, veco tradīciju savienošana ar jauno paaudzi un sabiedrību. Ugala centusies saglabāt savdabību, uzturot tradīcijas un praksi augstskolā. Lielākie mācību vārdi, protams, nāca no pirmskara laika absolventiem, kuru skaits Tartu 1980. gadu beigās vēl pārsniedza trīsdesmit. Tāpat ugaļi pētīja arhīvos esošos dokumentus, kā arī pieprasīja atpakaļ muzejos glabāšanā atstāto īpašumu no Ugalas. Vairākas senās tradīcijas ar detaļām ir arī bagātinātas un pārveidotas, taču, kā redzams, šāda attīstība notiek kopš laikmeta sākuma. 1994. gada beigās vienkāršie biedri ievēlēja pirmos pēckara laika zelta fukšus Meelisu Perteni un Robertu Tomassonu. Šobrīd zelta fukšu skaits ir 10.

Ugala šodien uztur labus sakarus ar gandrīž visām Tartu Igaunijas akadēmiskajām organizācijām. Ir izveidojušās savas tradicionālās aktivitātes, piemēram, komerši, vasaras dienas ar ģimenēm, dažas vieglatlētikas sacensības ar citām studentu organizācijām un gadalaiku saiets ar dāmām.

Padomju okupācijas periodā Tartu konventa nama īpašniece bija Tartu Mākslas skola. 1994. gada 17. novembrī Tartu pilsētas pašvaldība pieņēma lēmumu atdot māju Ugāles absolventiem, kas pārcēlās 1997. gadā. Līdz šim liela daļa nama ir atjaunota ar tās funkcionalitāti tieši korporācijai. Kopīgas akcijas, līdzekļu vākšanas kampaņas Konventa remontam vēl vairāk vairoja vienotības sajūtu pēc Otrā pasaules kara starp ārzemju konventiem un Tartu Konventu.

Ārpus Igaunijas šobrīd darbojas nodaļas Kanādā, ASV un Austrālijā. Zviedrijas nodaļa ir pievienojusies Igaunijas nodaļai, lai gan biedri arī Zviedrijā turpina savas kopsapulces. 1990. gadu beigās Igaunijā dzīvojošo ugaļu skaits pirmo reizi pārsniedza ārvalstu apvienību dalībnieku skaitu. 2022. gada sākumā Ugala sastāvā bija 268 locekļi no Igaunijas un 72 locekļi no trim ārējām nodaļām.